Mūsu Erasmus studenti Polijā
Tikko aizvadītajā pavasara semestrī piecas mūsu koledžas māszinību programmas 2. mācību gada studentes piedalījās starptautiskajā Erasmus apmaiņas programmā. Ar Erasmus projekta stipendiju trīs no viņām trīs mēnešus mācījās un praktizēja Prezidenta Staņislava Vojcehovska vārdā nosauktajā Valsts profesionālajā augstskolā Kališā (Polija), bet divas – Klaipēdas universitātē (Lietuva).
Ar savām pārdomām un iespaidiem par Polijā pavadīto laiku dalās Marta Spure un Zane Putāne.
Marta
24. februārī mēs no Rīgas izlidojām uz Polijas galvaspilsētu. No Varšavas ar vilcienu devāmies tālāk uz Kališu. Pēc četru stundu brauciena sasniedzām savu galamērķi. Neraugoties uz to, ka bija jau vēls, ap vienpadsmitiem vakarā, Kališas stacijā mūs sagaidīja Erasmus koordinatore Eva, kura pavadīja mūs uz studentu viesnīcu. Tās ir jaukas, mājīgas kopmītnes. Mums bija sagatavota viena no daudzajām istabiņām pašā augšējā, piektajā, stāvā. Viesnīcā jaunieši jau pirmajā dienā mūs uzņēma laipni un izpalīdzīgi. Sākumā viņi bija kautrīgi, jo nezināja kādā valodā lai ar mums sazinās. Izrādījās, ka mēs bijām pirmās studentes no Latvijas, neviens cits agrāk no mūsu valsts šeit nebija braucis mācīties.
Tā kā jaunais semestris sākās 1. martā, tad pēdējās februāra dienās centāmies iekļauties mums neierastajā Polijas vidē. Šajās dienās mēs kārtojām dažādas formalitātes, nedaudz apskatījām pilsētu, kā arī nopirkām pašu nepieciešamāko, lai varētu sākt dzīvi jaunajā dzīvesvietā (pārtiku, higiēnas preces un visu nepieciešamo ēdiena gatavošanai, veļas mazgāšanai un tml.).
Pašu pilsētu, protams, vienas dienas laikā nevarējām iepazīt. Pat visos trīs mēnešos paguvām apskatīt tikai pašas populārākās vietas, jo brīvā laika nebija īpaši daudz. Kā mums stāstīja, tad Kališa ir vecākā no Polijas pilsētām. Tajā ir daudzas senlaicīgas ēkas, dažādi pieminekļi, teātris, kinoteātris, muzeji, baznīcas (viena pareizticīgo, pārējās - katoļu), kā arī vairāki parki, pa kuriem tikām pastaigāties siltajā, pavasarīgajā laikā. Kališai ir skaista vecpilsēta, pat grūti aprakstīt, cik skaista ir šī pilsēta.
Šeit pastāv iespēja nodarboties ar vairākiem sporta veidiem. Ar Kališā esošās fabrikas „Winiary” palīdzību tikusi uzcelta sporta arēna. Tur notiek ne tikai sporta sacensības, bet arī dažādi pasākumi. Arī mums bija iespēja pabūt šajā hallē. Ar mūsu skolas studentu starpniecību, kuri dzīvoja tajā pašā studentu viesnīcā, kur mēs, tikām redzēt pāris handbola spēles (viņi spēlēja vienā no komandām). Pateicoties mūsu koordinatores Evas iniciatīvai, „Winiary” hallē mēs piedalījāmies pasākumā „Skola 2010”, kur mums veica masāžu, tur iepazināmies ar pārējiem mūsu skolas studentiem no citām valstīm, kā arī uzzinājām par citu šīs pilsētas augstskolu darbību un izglītības iespējām tajās.
Tagad mazliet par mācību procesu, kā nekā mēs taču braucām, lai mācītos J Visas nodarbības un lekcijas, kā jau bijām plānojušas, notika angļu valodā (skola bija parūpējusies par to, lai praktiskajās nodarbībās ir meitenes, kuras mums tulkoja no poļu valodas uz angļu valodu).
Pirmajās dienās mums bija iespēja tikties ar Māszinību fakultātes prodekāni. Ar viņu pārrunājām visu mācību procesu: kādus priekšmetus mēs īsti mācīsimies, kur kas notiks, kas mums tulkos utt. Gan no ārpuses, gan iekšpuses skola ir skaista, mājīga, nesen izremontēta. Tā kā mums lielākoties mācības notika slimnīcās (atšķirībā no Latvijas), tad pašā fakultātes ēkā pabijām ļoti reti, tur notika tikai angļu valodas un ginekoloģijas lekcijas. Kališā ir divas slimnīcas: mazā un lielā, ovālā (kā to sauc vietējie pilsētas iedzīvotāji). Mazajā slimnīcā mums notika pediatrijas, kā arī ginekoloģijas un dzemdniecības nodarbības, bet lielajā – ķirurģija, internās slimības. Ceru, ka nosaucu visus priekšmetus J
Kopumā varu teikt, ka Latvijas un Polijas mācību procesi ļoti atšķiras. Polijas studenti zināšanas lielākoties iegūst un nostiprina tieši praktiskajās nodarbībās slimnīcās, darbā ar pacientiem. Praktiskās nodarbības mums sākās plkst. 7 no rīta un beidzās 17 vai 19 vakarā (atkarībā no priekšmetu cikla). Tikai dažas reizes pasniedzēji mūs palaida nedaudz ātrāk mājās.
No rīta pasniedzēja katram no studentiem (strādājām kopā pa pāriem – viena latviešu un viena poļu meitene) pateica, kam kurā palātā jāstrādā. Prakses vadītāja iepazīstināja ar pacientiem attiecīgajā palātā (slimības diagnoze, pacienta sūdzības dotajā momentā utt). Par saviem pacientiem rūpējāmies visas dienas garumā, dienas beigās informējām par to, kā pacientam pagājusi diena (kā viņš tajā dienā juties, kādus medikamentus un procedūras saņēmis, ko mēs esam darījušas un tml.). Tā kā Polijas slimnīcā māsu palīgu nav, tad medmāsas spiestas darīt pilnīgi visu, sākot ar pacientu mazgāšanu, pamperu un gultasveļas maiņu, zāļu dalīšanu (tab., sistēmas, i/v, i/m u.c. injekcijas), māsas veic visas nepieciešamās analīzes, ja vajadzīgs, tad nogādā pacientu uz operāciju un atpakaļ uz palātu, māsām arī jābaro gulošie pacienti.
Parasti laikā no 13.00 līdz 15.00, kad visas svarīgākās lietas saistībā ar pacientiem bija veiktas, notika lekcijas (ja bijām ķirurģijas nodaļā, tad par ķirurģiju; ja internās slimības nodaļā – tad tanī jomā). Domāju, ka jūs sapratāt J Man šāda sistēma ļoti patika. Vienā dienā ieguvu gan praktisko pieredzi, gan nostiprināju teorētiskās zināšanas (kā saka, divi vienā). Ja, piemēram, teorētiskās nodarbības bija ķirurģijā, teiksim, par stomu, tad visu iegūto info varējām pielietot uzreiz turpat praksē. Studentam tas ir liels pluss, jo uzreiz vieglāk saprast un uztvert pasniedzēja sniegto informāciju.
Tā kā mēs vēlējāmies uzzināt visu iespējamo par Polijas medicīnas līmeni, izmeklēšanas metodēm, nodaļām utt., tad docētājas, kuras bija ļoti jaukas, saprotošas, bet tajā pašā laikā arī prasīgas, izvadāja un parādīja pašas galvenās procedūras citās nodaļās.
Esot Polijā, mums bija izdevība redzēt, kā veic hemodialīzes procedūru, ieguvām arī vairāk informācijas par to. Bija iespēja redzēt operāciju, kuras laikā ārsts (mūsu ķirurģijas pasniedzējs Manasterska kungs) mums sīki un smalki stāstīja, ko kurā momentā viņš dara, kas kur atrodas un kāpēc viņš to dara. Ļoti interesanti bija redzēt fizioloģiskās dzemdības, un, man šķiet, ka tas vien jau ir daudz, jo Latvijā diezin vai tāda iespēja man būtu (ja nu vienīgi es strādātu dzemdību namā). Šīs ir procedūras, kuras uz mani atstāja lielāko iespaidu. Bet visu redzēto jau nevar pat uzskaitīt.
Visu trīs mēnešu laikā man izdevās tikai vienu reizi paceļot pa Poliju. Trīs dienas pavadīju Poznaņā. Tur notika pasākums, kurā piedalījās Erasmus programmas studenti, kuri mācās Polijā vai arī poļu studenti, kuri iepriekšējā gadā bija devušies uz citu valsti. Šis bija maksas pasākums. Dalības maksā bija iekļauta dzīvošana, ēdināšana un balviņas par konkursiem. Kopā bijām kādi 40 studenti no dažādām pasaules valstīm. Vislielākais kontakts man nodibinājās ar Spānijas, Grieķijas, Polijas, Ukrainas, Francijas un Beļģijas studentiem. No Latvijas bijām tikai divas meitenes, es un vēl viena studente, kura mācījās Poznaņā.
Pasākuma galvenā tēma bija bruņinieku laiki. Pirmajā dienā mums nedaudz stāstīja par Polijas vēsturi, vakarā bija sadraudzības vakars. Otrajā dienā notika bruņinieku sacensības, kurās piedalījāmies vairākas komandas. Katrā komandā bija pa sešiem cilvēkiem. Visai komandai kopumā bija jāvāc punkti dažādos, ar bruņiniekiem un viduslaikiem saistītos uzdevumos: loku šaušana, šķēpu mešana, burves u.c. Vakarā atkal pasākums J Un trešajā dienā jau jādodas mājās. L Ar dažiem no studentiem pastaigājāmies un apskatījām Poznaņas arhitektūru un pilsētas centru, vecpilsētu. Tā patiesībā diezgan daudz atšķīrās no Kališas, proti, Poznaņā vairāk sastopama jaunā arhitektūra.
Kopumā varu teikt, ka esmu ļoti apmierināta, ka man bija iespēja doties mācīties uz Poliju. Šo trīs mēnešu laikā manas angļu valodas zināšanas ir uzlabojušās ne tikai no sazināšanās viedokļa, bet esmu stipri papildinājusi savas zināšanas arī medicīniskajā terminoloģijā.
Liels paldies jāsaka mūsu koordinatorei Evai, kura par mums rūpējās kā par savām māsām. Viņa visu laiku mēģināja mūs kaut kur iesaistīt, lai mēs redzētu ko jaunu, lai varētu iepazīt poļu kultūru, bet lai arī viņa savukārt varētu iegūt vairāk informācijas par mūsu zemi. Trijos Polijā pavadītajos mēnešos esmu ieguvusi vairākus jaunus draugus. Ceru, ka man vēl izdosies aizbraukt pie viņiem ciemos, vai arī viņiem iznāks paciemoties pie mums. Laiks rādīs.
Finansējums... patiesībā naudiņa bija līdz ar, pat nedaudz no personīgās naudiņas kaut ko paņēmu. Tā lielākā tērēšanās laikam sanāca pirmajā mēnesī, jo bija jāsapērk viss, lai varētu normāli uzsākt dzīvi studentu viesnīcā (pārsvarā trauki, pannas, katli, naži, krūzes, pulveris utt.), aviobiļetes, nauda braukšanas kartiņām, dokumentiem – studentu apliecībai u.c. Bet kopumā varu teikt, ka ar piešķirto naudu varēju izdzīvot.
Zane
Kališa kā pilsēta man ļoti patika, tā ir liela pilsēta, kurā ir viss nepieciešamais, lai dzīvotu gan viens, gan kopā ar ģimeni. Pilsētā atrodas daudzas skaistas vēsturiskas ēkas, baznīcas un ļoti daudz tiltu, jo cauri pilsētai, tās centram tek kanāls. Šajā pilsētā ir vairākas skolas, es domāju tieši augstskolas, kurās jaunieši var apgūt profesijas, kādas vien viņiem tīk. Tāpat šajā skaistajā pilsētā ir sporta halle ”Winiary”, kurā notiek daudzi pasākumi, tajā skaitā arī sporta sacensības! Kamēr dzīvoju Polijā, sadraudzējāmies ar poļu puišiem, kas spēlē florbolu, un tad tikām uzaicinātas uz halli noskatīties spēli. Nekad agrāk nebiju bijusi uz šāda veida sacensībām, bet man ļoti patika.
Kališā mēs dzīvojām kopmītnēs, kuras bija jaukas un mājīgas! Pārējie studenti, kas dzīvoja kopmītnēs, bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, kaut arī sākumā likās kautrīgi un nerunīgi, jo viņi pirmo reizi satika meitenes no Latvijas un ilgi nevarēja saprast, kādā valodā mēs runājam un no kuras valsts esam, bet pēc tur pavadītiem trim mēnešiem, atstāju tur daudz draugu, ar kuriem sazinos vēl pat līdz šim brīdim.
Kališā mēs mācījāmies augstskolā, ko poļu valodā sauc Panstwowa Wyzsza Szkola Zawodowa im. Prezydenta Stanislawa Wojciechowskiego. Mēs tajā apmeklējām lekcijas, bet praktiskās nodarbības mums notika pilsētas divās slimnīcās. Mācības un praktiskās nodarbības viņiem atšķiras no Latvijas, jo Polijas studentiem zināšanas tiek vairāk nostiprinātas ar praksi. Poļu studentiem ir lielāka slodze nekā mūsējiem, jo praktiskās nodarbības sākas pulkstens 7 no rīta un beidzas 19 vakarā. Slimnīcā medmāsas dara visus darbus, jo viņiem nav māsu palīgu. Studentiem dienas vidū tajā pašā nodaļā, kur viņi veic praktiskās nodarbības, notiek arī lekcijas, kas man liekas lieliski, jo kopā ar praktiskām zināšanām studenti vēl papildus iegūst teorētiskās zināšanas, kuras var uzreiz izmantot praksē!
Slimnīcā strādājot, pabijām daudz kur, mums bija ļoti jaukas pasniedzējas, kas ne tikai izrādīja nodaļu, kurā strādājām, bet arī izvadāja mūs pa citām nodaļām. Esmu apmierināta ar to, ko redzēju, jo Latvijā tādas iespējas mums nav. Redzēju fizioloģiskās dzemdības un ķeizargriezienu, ko Latvijā diez vai būtu redzējusi. Vēl pabijām operācijā, kuru vadīja lielisks ķirurgs – Manasterska kungs, kurš operēja balseni. Bija ļoti interesanti, jo pasniedzējs darīja savu darbu un tajā pašā laikā mums, studentēm, visu rādīja un stāstīja: ko viņš dara, kā tas jādara un kāpēc.
Visas nodarbības mums notika angļu valodā un arī sazinājāmies ar studentiem angliski. Tas man deva lielisku iespēju atsvaidzināt savas angļu valodas zināšanas!
Runājot par finansiālo pusi, biju apmierināta, jo visu piešķirto naudiņu iztērēju kapeiku kapeikā. Uzskatu, ka, Polijā dzīvojot, studentam šī piešķirtā nauda bija pilnīgi pietiekama trim mēnešiem.
Nobeigumā varu teikt visu to labāko par šo pieredzes braucienu, esmu ļoti apmierināta un ieteiktu arī savām studiju biedrenēm izmantot šādu lielisku iespēju gūt jaunu pieredzi un jaunus draugus ārpus Latvijas!
